Londonā es esmu bijusi vienu reizi caurbraucot uz Noriču, un kopumā pavadīju pusotru dienu, bet kā tā mani ir spējusi apburt, tas ir neaprakstāmi. Varbūt ar savu burbuļojošo angļu valodu, varbūt ar to, ka ne gluži pašā centrā taksisti, gaidot klientus, atver auto durvis līdz galam un izsaka komplimentus, varbūt ar breikojošiem skeitojošiem pusaudžiem uz sitijas karstā asfalta.
Mani pieturas punkti bija Liverpūles ielas stacija un Hackney rajons, kur atradās mana viesnīca/kopmītnes.
Liverpūles stacija, visinteresantāk tur pabūt vēlu vakarā līdz kādiem 10iem, kamēr tur uz kāpnītēm vēl pulcējas jaunieši, apsēsties līdzās ar savu tikko nopirko garo sviestmaizi un saplūst ar pūli; kādus tik puišu matu sakārtojumus es tur neredzēju, viņus visus varētu sūtīt uz Milānu, bez jebkādas sagatavošanas, Londona ir jauno dendiju pilsēta.
Man šķiet, Londona pievelk ar to, ka ir tik šaura, ka tu vari pamāt ar galvu cilvēkam, kas stāv ielas pretējā pusē pilsētas centros (ne tur, kur ir apskates objekti, bet kur dzīvo cilvēki). Tā ir mīļa un omulīga, un es jau nedaudz nožēloju, ka augustā, būdami Londonā, mēs dzīvosim pašā centrā netālu no karalienes, nevis Īstendā vai Southwark (/ˈsʌðək/) - noliktavu rajonā.
Hackney rajons, tāds puspamests nebagātu cilvēku rajons, apbūra mani ar mazajiem veikaliņiem, vienā no kuriem es arī iegāju nopirkt snikeru un autobusa biļeti (neaizmirstiet nopirkt biļeti autobusam/sagatavojiet sīknaudu biļešu automātam, jo šoferīši tur ir diezgan principiāli), ar piecstāvenēm kā pie mums un ar ļoti skaļiem āfrikāņu izcelsmes iedzīvotājiem (loveya) un zēniem skolas uzvalkos.
