Kādā blogā šodien viens no maniem frendiem pauda savu neizpranti par to, kāpēc tad ir jālepojas ar to, ka esi homoseksuāls. Tā kā daudzējādā ziņā jūtos piederīga homokopienai (skan jau nu dikti zinātniski), mēģināšu paust arī savu viedokli (kurš vienmēr ir tas pareizais hehe:))
Jēdziens “gay pride” mūsdienās sevī ietver tik daudz un dažādas nozīmes, ka vispirms ir jātiek skaidrībā par tām divām, kas ir izplatītākās.
1. Praids kā pasākums.
Pirmais šāda veida pasākums, jeb drīzāk notikums, ir tā saucamais March on Stonewall (1969.), un tas bija vērsts pret Ņujorkas policistu vardarbību pret lgbt (lesbian, gay, bisexual, transgender) cilvēkiem. Tātad tas bija maršs jeb demonstrācija pret vardarbību. Vēlāk vārds march tika aizstāts ar vārdu parade, jo angliski runājošās valstīs ir ļoti populāri visāda veida gājieni cauri pilsētām (pilsētas dienu, 4.jūlija, Ziemassvētku gājieni utt) un arī lgbt pasākumi ir kļuvuši ļoti līdzīgi citiem svētkiem.
Mūsdienās mēs dzirdam, ka notiek Stokholmas vai Braitonas praids, tas ir vairāku dienu pasākums, savukārt vārds parade tiek lietots runājot tikai par pašu gājienu, kas parasti stiepjas cauri pilsētas ielām un ilgst 2 līdz 3 stundas.
2. Praids kā lepnums.
Tulkojot vārdu ‘pride’ no angļu valodas, atrodam nozīmi ‘lepnums’. Automātiski pieļaujam, ka gay pride varētu nozīmēt to, ka geji (lgbt) lepojas ar to, ka viņi ir geji. Kaut kāds absurds, jo kā var lepoties ar to, kas esi. Vai blondi cilvēki lepojas ar to, ka ir blondi, un vai briļļainie lepojas ar brillēm? Nu taču nē, tad ar ko īsti lepojas geji?
Geji un lesbietes nelepojas ar to, ka viņi tādi ir.
Viņi lepojas ar to, ka ir bijuši pietiekami stipri savā garā, lai būtu atklāti pret sevi un saviem tuviniekiem un spēj dzīvot atklātu dzīvi. Tas cilvēks var būt lepns par sevi, kurš ir spējis savai mammai/māsai/brālim/tētim/draugam izstāstīt, kā viņš jūtas un kāds viņš gribētu būt. Izstāstīt, neskatoties uz iespējamo nepatiku pret sevi no savu tuvāko cilvēku puses, neskatoties uz iespēju, ka vecāki mēģinās sameklēt slimnīcu, kur viņu varētu izārstēt, neskatoties uz to, ka draugs varbūt ne tikai izrādīs, ka tu esi viņam pretīgs, bet izstāstīs par tevi savām paziņām. Neskatoties uz iespējamo vardarbību (šodien nevajag nekādu svarīgu iemeslu, lai nosistu kādu ar beisbola nūju).
Tie, kas ir dzīvojuši dubultu dzīvi vai ir gribējuši sasniegt kaut ko, ko nav iespējams izdarīt robežu vai vīzu vai valsts iekārtas dēļ, kas ir dzīvojuši kā krātiņā, jo nedrīkst būt kopā ar cilvēku, kuru mīl, tie sapratīs, ka gejiem un lesbietēm, kas ir bijuši pietiekami drosmīgi, lai izietu no savām drošajām mājām, lai parādītu, ka viņi ir, ir ar ko lepoties.
Man nav izdevies atrast nevienu labu salīdzinājumu, kas nehomo cilvēkiem palīdzētu saprast, kā īsti jūtas geji un lesbietes savas dzīves laikā līdz tam brīdim, kad viņi atklāj saviem tuviniekiem un draugiem, kas ir tas cilvēks, ko viņi mīl. Ne tāpēc, ka geji būtu ar kaut ko īpaši, vienkārši nav daudz situāciju, kurās tu jūties tik bezpalīdzīgs un bezspēcīgs, kā tad, kad tavi vecāki, nezinādami par tevi pašu svarīgāko, runā par tevi ar nicinājumu un pretīguma sajūtu.
Es turpinu prātot un mēģināt noformulēt, bet pagaidām – jā, es lepojos ar to, ka esmu atklāta pret sevi un saviem tuviniekiem.
